Un, ja šobrīd Floras mājiens viņu kaitina, tad visvairāk tāpēc, ka Rozmarija jau tā ir noskaitusies par neveiksmīgo roberu. Taču parasti viņa mēdz apslēpt savu niknumu. Un, kad sāk ārdīties, tas nozīmē, ka Rozmarija ir mazliet sadusmojusies. Pagalam saniknota, viņa atzīst par labāku klusēt.

Tagad jau Rozmarija sēž man pretim, uzkrītoši sasprin­gti vērdamās savās kārtīs, un es jūtos apmierināts, ka varu vismaz cik necik uzlabot viņai omu, pieteikdams trīs bez trumpja, pēc tam Rozmarija nespēj novaldīties, nepārsolī- dama ar pīķiem četri, un tā divi simti, ko es būtu laimējis ar dūžiem, man aiziet gar degunu. Bet trīs bez trumpja vai četri piķi visādā ziņā nozīmē, ka var iegūt lielo šlemu, tāpēc manai partnerei kļūst daudz jautrāks noskaņojums un viņa pat pārlieku laipni saka:

—  Ļoti žēl, Pjēr, taču man ne prātā nenāca, ka ar dūžiem varat laimēt divus simtus.

—  Ko nu tur žēlot! Es tiešām no sirds priecājos, vērodams, cik vareni spēlējat,— uzslavēju viņu pieklājīgi, pat par daudz pieklājīgi, jo laikam šī spēle bija gluži banāla un, turot rokā tik labas kārtis, var laimēt pēdīgais muļķis.

—  Nu, vai esat apmierināta?— jautāju, kad otrā spēle beigusies arī mūsu labā.