— Nepavisam ne,— Rozmarija atbild.— Jūs kopā ar Floru laimējāt trīsreiz vairāk. Tātad mīlat Floru kvēlāk nekā mani.
— Bet varbūt jūs, dārgā, tik kvēli nemīlat viņu kā es,— vāciete nesatricināmi mierīgi iemetas starpā.
Šā vai tā, taču patlaban pienācis laiks nevis mīlestībai, bet uzkožamiem, un mēs dodamies pie garas bufetes, kurā līdzās reklāmās izdaudzinātajiem porcelāna šķīvjiem ir nolikti arī citi — ļoti lēzeni, piekrauti ar gaļu un dārzeņiem. Vācietes prakticisms acīm redzami izpaužas arī pavāru mākas jomā. Viņa ir aprobežojusies ar nedaudziem, bet diezgan garšīgiem un sātīgiem kulināras firmas ēdieniem, nedz izšķērdīgi improvizēdama kā Rozmarija, nedz tiekdamās pēc dārgiem un izmeklētiem uzkožamiem, kādus pasūta tuvējā restorānā amerikānis, rīkodams saviesīgus vakarus savās mājās. ,
— Esiet nu cēlsirdīgi, ēdiet pēc iespējas vairāk! Citādi man veselu nedēļu būs jātiesā paliekas,— mūs skubina vāciete, kas jau sen iemantojusi paradumu šķetināt valodas smalkā sabiedrībā, neievērojot smalko toni.
Un mēs ēdam, cik vien lien, tad no jauna apsēžamies pie galda un, tā kā s]5ēkā ir nerakstītais likums: «Kad veicas — veicas,»— es atkal laimēju — pirmo laimestu iespēlēju pārī ar Rozmariju, tikai tas diemžēl netiek ne tuvu summai, ko iegūstu pusstundu vēlāk, kad mana partnere ir Flora.