— Tagad skaidrs kā diena: jūs tiešām mīlat Floru kvēlāk nekā mani,— Rozmarija noteic.

— Trīsreiz kvēlāk,— namamāte precizē, lai vēl mazliet ielietu eļļu ugunī un uzsvērtu, cik vareni mēs divatā esam satriekuši pretiniekus.

Flora raida man savu zilzilo mandeļacu skatienu tā, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi, kaut gan esam tikušies bieži. Viņas skatiens varētu pamodināt manī zināmas pārdomas, ja es cienītu kuplas formas un nebūtu lietas kursā par kādu sīkumu, par kuru Rozmarijai laikam vēl nav ne jausmas: šai pašai Florai, kas sadzīvē koķetē kā dzestra, neatkarīga sieviete, jau ir draugs.

—  Liekas, vāciete pirmīt sabendēja man nervus,— at­zīstas īrniece, kad esam pārnākuši mājās.

— Domāju — tur lielākoties vainīga mazā neveiksme.

— Jā, neveiksme. Bet — arī vāciete.

Negaidot atzinusies vājībā, dāma novēl man labu nakti un dodas pie miera savā istabā.

* * *

Par Floras draugu uzzināju pavisam nejauši. Bet, ja mēnešiem ilgi uzturu sakarus ar noteiktiem cilvēkiem un ja dzīve rit tik šaurā pilsētā kā Berne, šādas nejaušības gadās samērā likumsakarīgi.

Tas notika gluži parastā pēcpusdienas pastaigā pa galve­no ielu un blakus šķērsielām. Pastaigās es ne reizi vien necerot satieku te Ralfu, te Floru, taču mēs steigā apmai­nām pa kādam vārdam un aizejam katrs savās darīšanās, vienīgi, saduroties ar Rozmariju, es vairs nevaru nemainīt savu nodomu: ja nav devusies uz ārkārtīgi interesantām pārrunām, viņa velk mani sev līdzi uz kafejnīcu vai kinoteātri tikpat brīvi, kā ir apmetusies manās mājās.