Šoreiz tomēr atkalredze gadās nevis ar Rozmariju, bet ar Floru un nevis uz galvenās ielas, bet krietni vien tukšākā vietā, kur parasti nemēdz norunāt tikšanos. Nepieciešams paskaidrot, ka daļa Bernes vecpilsētas izvietojusies it kā divos stāvos: augšējais ir galvenās ielas augstumā, apakšējais — daudz zemāk, pat nepaceļas virs Ares līmeņa. Sai dienā, klīņādams, kur acis rāda, nonāku tieši līdz apakšstāvam, tur rindā slienas nomelnējuši, drūmi nami, gar kuriem stiepjas tikpat drūma un zema segta eja.
Lēnām velkos pa eju, ieklausīdamies, cik skaidri un dobji klaudz soļi zem velves. Beidzot eja paliek aiz muguras, es dodos tālāk. Pa kreisi plūst upe, dziļa un strauja, bet tās viļņi šai ziemas dienā ir zaudējuši sulīgo, zili zaļo nokrāsu un kļuvuši salti pelēki. Viļņiem notonis mainās kā Floras acīm, es klusībā saku un, kā jau mēdz būt līdzīgās reizēs, tai pašā mirklī sev pretim ieraugu Floru.
Par laimi, viņa no manis ir ļoti tālu — tur pie milzīga, veca lifta, ar kuru, lai cik tas gauss un neērts, var divās minūtēs uzbraukt augšpilsētā un nav jāmēro kājām divus kilometrus garš līkums. Aizraujos aiz tuvumā atstāta smagā automobiļa un atkal piesardzīgi paskatos uz lifta pusi.
Flora nav viena.