Viņai blakus ir izslējics vīrietis, daudz mazāks par dāmu, toties plecīgs un smagnējs kā profesio­nāls cīkstonis. Ja nejaušs garāmgājējs vispār pievērstu abiem uzmanību, viņus noturētu par diviem cilvēkiem, kas nav pazīstami un gaida nolaižamies liftu. Laikam tieši uz to cerēdami, viņi ir vienojušies te satikties un, vēlēdamies pastiprināt ilūziju, stāv iesāņus viens pret otru, Flora lūkojas uz upi, cīkstonis stingi blenž savu zābaku purn­galos.

Viņi stāv iesāņus kā svešinieki, kuri neliekas zinis viens par otru. Tikai ar to nelielo starpību, ka runājas. Man nav ne mazākās iespējas sadzirdēt viņu vārdus no attāluma, kādā atrodos, nepieciešamības spiests paslēpies kravas mašīnas pavēnī. Toties varu labi novērot viņus un pēc zināma laika nešaubīgi nospriežu, ka saruna neparasti ieilgst, lai tur tērzētu divi nepazīstami cilvēki, nevilšus sastapušies pie pilsētas lifta.

Galu galā Flora iekāpj liftā, kas droši vien jau sen gaida braucējus, bet cīkstonis dodas kājām taisni uz manu pusi. Atri apmetu līkumu ap smago automobili, šķērsoju asfaltē­to ceļu un kāpju lejup uz upes krastu, pietiekami lēzenu, lai es pazustu no redzes loka. Brītiņu nogaidījis, atkal atgriežos izejas pozīcijā pie mašīnas un redzu, ka cīksto­nis soļo jau pa segtās ejas bruģi.

Aizrit desmit minūtes, un, kamēr smagais lifts lēnām ceļ mani augšup līdz nelielam laukumam iepretim katedrālei, es noturu steidzamu kara padomi ar vienu savu es un otru.