Šādas kara padomes, ko psihiatrs varētu atzīt par neno­liedzamu šizofrēnijas pazīmi, man ir diezgan parasta un gaužām lietderīga nodarbošanās. Tajā saduras divi pretēji viedokļi, kurus izteic viens mans es — piesardzīgs skepti­ķis un otrs — uzņēmīgs optimists. Bet, kā ģenerālis saka, strīda gala iznākumā nereti pieņemam labus lēmu­mus.

Tikt cīkstonim uz pēdām nav grūti. Kājceļš uz augšpil- sētu ved tikai viens; es, braukdams ar liftu, esmu ieguvis diezgan daud!z laika un varu savlaicīgi sagaidīt nepazīsta­mo. Tomēr tālāk viss liekas daudz sarežģītāks. Iespējams, ka Flora kaut kur glūn, pārbaudīdama, vai viņas draugs netiek novērots. Iespējams, ka vēl kāds darbojas līdzi cīkstonim. Beidzot iespējams, ka viņš tāpat vien pazudīs, iešmaukdams šķērsielā un aizlaizdamies ar savu mašīnu. Tātad jājautā, vai ir vērts šodien uzņemties varbūtēju risku vai arī labāk nogaidīt.

Protams, man līdz kaklam apnicis gaidīt. Jau četrus mēnešus esmu šai zemē un uz šā skrejceļa, negūdams nekādus panākumus. Taču tieši tad, kad gaidīt apnicis līdz kaklam, jābūt īpaši piesardzīgam, lai, nepacietības un nīgruma dzīts, neaizietu turp, kur var dabūt galu.

Kad izeju Katedrāles laukumā, steidzamā kara padome jau beigusies un pieņemts galīgs lēmums riskēt. Iegriežos mazā kafejnīcā galvenās ielas galā, gaidu, kamēr gar stūri iznāk cīkstonis, un dodos šim vīram pa pēdām, atvēlēdams viņam pietiekošas priekšrocības. Galu galā kāds tur brī­nums, ka soļoju trīsdesmit metru atstatumā no pilsoņa, kurš tnan ne sapni nav rādījies, un — vēl šaurajā pilsētā,i kur viss ir pāris soļu no galvenās ielas.