Nepazīstamais iet ritmiskā, ātrā gaitā kā cilvēks, kasi zina, kurp steidzas, un nedrīkst velti zaudēt ne mirkli. Izrādās — viņa galamērķis ir stacija, pareizāk, Bernes — Bāzeles — Minhenes vilciens. Līdz vilciena atiešanai paliku-; šas vēl astoņas minūtes — diezgan ilgs laiks, lai es pie-; skrietu pie lodziņa un iegādātos biļeti. Biļeti uz Bāzeli. Kaut gan varbūt nāksies turpināt ceļu līdz Minhenei.

Lēnām slādams pa peronu, pamanu, ka cīkstonis ir iekārtojies otrās klases kupejā. Iekāpju tai pašā vagonā un apsēžos pietiekami tālu, lai nedurtos nepazīstamajam acīs, un pietiekami tuvu, lai varētu viņu novērot. Izvelku no kabatas avīzi un, ņemdams paraugu no dažiem braucējiem,] iegrimstu biržas situāciju pētīšanā.

Brauciens uz Bāzeli ilgst kādu stundu. Stundu, kurā palūkojos uz cīkstoni tikai četras piecas reizes, izmanto­dams to, ka arī viņš ir iegrimis biržas kursu pētīšanā. Cilvēks acīmredzot jūtas drošs, ka neviens viņu neizsekoj un es ne domāt nedomāju viņam sagraut šo maldīgo ieskatu, vēl vairāk — mums vajag tikai uzmest dažus ; mirkļus, lai gūtu skaidrību par kāda ārieni, ja vien esam iepratušies redzēt, nevis vārnas skaitīt.