Nepazīstamajam ir gadu tā starp piecdesmit un sešdesmit, bet nav vēl nekādu pazīmju, ka spēki pamazām zustu. Tagad viņš ir noņēmis pelēko cepuri ar šaurajām malām, un gludi noskūtais pakausis kā spīdīgs kupols vainago lielo, smagnējo galvu. Viņš laikam skuj to tikpat cītīgi un kārtni kā tuklos vaigus. Ir tādi vīrieši, kuri, baidīdamies] zaudēt matus, nolemj labāk staigāt ar pliku pakausi.
Dažkārt, kad cīkstonis atrauj acis no laikraksta, manāms — tās ir mazliet piemiegtas, it kā viņš cieši raudzītos uz kaut ko pārāk gaišu vai pārāk netīkamu. Toties platā deguna jutīgās nāsis ir stipri ieplestas, tā vien šķiet, ka viņš uztver pasauli vairāk ar ožu nekā ar redzi. Taču tas neliekas gaužām dīvaini, ņemot vērā, ka rupjajā purnā un sakniebtajās lūpās ar noļukušajiem kaktiņiem vīd kaut kas i sunisks.
Pusminūti pirms vilciena apstāšanās Bāzelē cīkstonis nomet avīzi uz sēdekļa, pieceļas, paņem lietusmēteli un cepuri un dodas uz vagona galu, lai izkāptu. Nogaidījis, minūti, es sekoju viņa paraugam un, iedams pa peronu,' neizlaižu viņu no acīm.
Ir jau pāri septiņiem, kad, ilgu laiku nīcis kādā kafejnīcā, nepazīstamais beidzot noved mani līdz savām mājām — dzīvoklim, kas atrodas jauna, necila nama pirmajā stāvā. Izlasu uz plāksnītes:
MAKSS BRUNNBRS, tirdzniecības darījumu starpnieks ,