Galu galā uzzinājis cīkstoņa vārdu un kafejnīcā viņu vairākkārt nofotografējis ar šķiltavām, ko parasti nēsāju kabatā, es varētu savu misiju atzīt par pabeigtu. Bet kas var galvot, ka nepazīstamais ir iegājis tieši savās mājās un tieši viņš ir Makss Brunners, nevis kāds cits? Mūsu darbā, tāpat kā jebkura, pārsteidzīgi secinājumi dažreiz izraisa neaprakstāmas jukas.

Izeju atkal laukā un apstājos uz tuvākā stūra, šaubīda­mies, vai tūlīt doties mājup vai vēl pakavēties. Perspektī­va otrreiz ierasties Bāzelē mani diez ko nevilina, bet uz Bērni, kā pats savām acīm esmu pārliecinājies stacijā, atiet vēl trīs vilcieni. Tā nu nolemju pagaidīt, lai arī, izsakoties ģenerāļa vārdiem, kā uz ūdens kustēšanos.

Mana neatlaidība tiek atalgota pēc stundas, kad cīksto­nis no jauna iznāk uz ielas. Šoreiz viņš aizved mani uz tuvāko restorānu, un izrādās, ka ar to pilnīgi pietiek, lai es galīgi noskaidrotu, kā sauc šo vīru, jo viesmīlis, pieņem­dams no viņa pasūtījumu, nepārtraukti pļāpā, izmezdams, «zināms, Brunnera kungs» vai «tūliņ, Brunnera kungs», it kā būtu nopratis, par ko es šaubos, un — lūst vai plīst — gribētu mani pārliecināt, ka neviens cits kā šis cīkstonis ir Maķss Brunners — tirdzniecības darījumu starpnieks.

Raugoties no profesionālā viedokļa, vakariņas šai resto­rānā raan jau ir liekas. Bet, raugoties no citas puses, tās nekad nav liekas, tāpēc izdzeru divus kausus alus, «notie­sāju divas mājas desas ar skābētiem kāpostiem, papildus vēl dažas reizes nofotografēju cīkstoni un dodos uz staciju.