Skaidrs, pārītis nu ir atklājies — Flora Zeilere un Makss Brunners. Kaut arī dažāda auguma, abi miesās tik dūšīgi un spēcīgi, ka atgādina divus vienāda kalibra tankus. Cik nepatīkams priekšstats! Ļoti bīstami ir nostāties tādiem ceļā. Tagad rodas jautājums, kurp un kādēļ viņi ir devušies. Vai viņi neturas pavisam nomaļus no ceļa, kas man pašam ejams. Un vai neesmu gājis viņiem pa pēdām aiz tīri profesionālas aizdomības vai gara laika.
Var jau būt, ka tā ir. Gribēdams par to droši pārliecināties, es, tiklīdz rodas izdevība, palūdzu ievākt ziņas. Palūdzu cilvēkam, ar kuru tiekos reizi nedēļā pāris soļu no galvenās ielas.
— Kāpēc īstenībā jūs pamētāt Itāliju?— vaicāju, notrāpījis to reto brīdi, kad sarunas biedrs klusē.
— Bet mafija? — Benāto savukārt noprasa.
— Ak jā, mafija.
— Un inflācija? — viņš atkal jautā, jo Benāto paliek Benāto.
— Jā, patiešām — inflācija.
— 'Lai autu zaķa pastalas, nepieciešams viens vienīgs nopietns iemesls. Bet man, kā redzat, ir jau divi.
Mēs drīz būsim paēduši pusdienas, un Feliče, kas tuvumā mūs uzmana, arī drīz būs izcietis mocības, pēc tam kad vairākkārt ir apmainījis zemē nokritušos traukus pret citiem un savācis divu saplīsušo glāžu skambas. Patlaban dzeram kafiju, tātad lielākais ļaunums var būt tas, ka Benāto izlies kafiju vai mēriņu franču konjaka, ko viņš pēc tradīcijas ierauj, lai labāk darbotos kuņģis,— tas ir pusdienu beigu akords.