Par laimi vai nelaimi, mans kompanjons neizlej, bet izdzer kafiju, tāpēc, kā parasti, kļūst vēl pļāpīgāks, tā nu es zināmu laiku esmu spiests klausīties, cik vispusīgi viņš klāsta par itāliešu gangsterisma raksturu un metodēm. Benāto pazīst visus paņēmienus, ar kā-diem var aplaupīt cilvēku mājās, automobili vai uz ielas, pa kuru viņš iet, bet reizē pārzina arī visas iespējas, kā var novērst nekrietnos tīkojumus.

— Tādiem kā es šie tipi neko nejaudā padarīt. Bet kādēļ mūžīgi jābūt modram, jātur acis vaļā? Agri vai vēlu tas sāk apnikt, vai ne?

Un viņš jautājoši paskatās manī savām apaļajām acīm, kuras, vairīdamies no apkārtnē draudošajām briesmām, mūžīgi tur vaļā apbruņotas ar tādu ieroci kā daudzu dioptriju brilles biezos ietvaros. Nesaņēmis gaidīto atbildi, Benāto ar bērnišķīgo seju beidzot pārliecas pār galdu un, pavērdams mazās lūpas, negaidot ievaidas:

— Vai!… Sitā cigarete… Nudien vairs nezinu, kur lai to lieku. Galdautā atkal izdedzis caurums…

Viņš nodzēš cigareti, lai pēc brītiņa aizsmēķētu citu, protams, ar to tāpat izdedzinās caurumu galdautā vai savās biksēs. Tad viņš aizsāk valodu par inflāciju.