— Reiz mans vectēvs bankrotēja,— pēkšņi saklausu viņa balsi skanam jau samērā miegainu, jo kafijas iedarbība ir sākusi gaist.— Vēlāk tēvs pamazām iedzīvojās bagātībā, bet savukārt bankrotēja tieši tad, kad es gaidīju no viņa mantojumu. Tā es mantoju galvenokārt parādus. Divi mani tēvocīši tāpat bankrotēja katrs savā laikā. Vispār ņemot, bankrots ir mūsu ģimenes slimība. Bet pasakiet — vai tā nav arī laikmeta slimība? Vai bankroti nav pirmie vēstneši, ka cilvēcei draud galīgs sabrukums?
— Tas ir smags jautājums,..— nedroši atbildu, pamez dams ar acīm Feličem, lai atnes rēķinu.
Aizrit īss brīdis, un Benāto, lai gan ar lielu nožēlu, gribot negribot atvadās no manis, pardon, viņam tieši šodien esot neatliekama tikšanās ar grieķi, olīvu tirgotāju, cik noprotu — mājās ar gultu. Tātad, kā vienmēr, palieku viens kantorī, kur uz rakstāmgalda nolikti divi aviosabiedrības kalendāri un kaudzē sakrauti rīta laikraksti. Šoreiz tomēr pakavējos mazliet ilgāk nekā parasti. Katru piektdienu pakavējos mazliet ilgāk, atzīdams par labāku doties taisni uz slepeno tikšanos, nevis klīst pa ielām, riskējot, ka var kāds piesisties klāt, kaut vai tā būtu mīļā Rozmarija.
Jā, piektdiena. Spriežot pēc zināmas māņticības, tā nav laimīga diena. Bet, raugoties no citas puses, — izdevīga. Nedēļas nogales priekšvakars. Ikviens steidzas iepirkties un pārrasties mājās. Ielās agri vairs nemana cilvēkus. Un tieši tad ir īstais laiks tikties.