«Kas tur ir?» sauca viņa, dobji kāsēdama.
«Ielaid, vecmāmiņ, pārnakšņot: nomaldījāmies no ceļa; laukā ir tikpat nemīlīgi, cik izsalkušā vēderā.»
«Bet kas jūs esat par ļaudīm?»
«Ļaudis nav ļauni: dievvārdnieks Chaļava, filozofs Bruts un retoriķis Gorobecs.»
«Nevar,» noņurdēja vecene, «man,ļaužu pilns pagalms un visi kakti būdā aizņemti. Kur es jūs likšu. Un visi tādi noauguši un veselīgi ļaudis! Tad jau man būda sakritīs, ja tādus ievietošu! Es pazīstu šos filozofus un dievvārdniekus: ja tādus dzērājus sāksi uzņemt, tad jau drīz paliksi bez sētas. Ejiet, ejiet! Te jums nav vietas.»
«Apžēlojies, vecmāmiņ! Kā nu var ļaut kristīgām dvēselēm aiziet bojā ne par šo, ne par to? Kur gribi, novieto mūs; un ja mēs kaut ko tā, kaut kā, vai ko citu izdarīsim, — tad lai mums rokas nokalst un notiek tas, ko vien dievs zina — lūk, kā!»
Vecene, šķita, mazliet atmaiga. «Labi,» sacīja viņa it kā pardomādama, «es ielaidīšu jūs, tikai novietošu katru atsevišķā vietā: citādi man nebūs miera sirdī, ja jūs gulēsiet kopā.»
«Tā ir tava darīšana; pretī nerunāsim,» atbildēja bursaki.
Vārti iečīkstējās, un viņi iegāja pagalmā.
«Bet kā būtu, vecmāmiņ,» sacīja filozofs, iedams aiz vecenes, «ja nu, kā saka … nudien, vēderā it kā kāds ar riteņiem braukātu: no paša rīta kaut vai skaidiņa būtu bijusi mutē.»