«Redz, ko sagribējis!» teica vecene, «nē, man nav nekā tāda, arī krāsns nav kurināta šodien.»
«Un mēs jau par to visu,» turpināja filozofs, «samaksātu rītu kā pienākas skaidrā naudā. Jā!» turpināja viņš klusu, «velnu tu te dabūsi!»
«Ejiet, ejiet! un esiet mierā ar to, ko jums dod. Kāds velns atnesis tādus izlutinātus kundziņus!»
Filozofs Choma kļuva pavisam skumjš no tādiem vārdiem; bet pēkšņi viņa deguns sajuta kaltētu zivju smaku; viņš paraudzījās uz dievvārdnieka biksēm, kas gāja viņam blakus, un ieraudzīja, ka no viņa kabatas līda ārā milzīga zivs aste, dievvārdnieks jau bija paguvis nostiept no vezuma veselu karūsu. Un tā kā viņš to darīja ne aiz kaut kādas mantkārības, bet vienīgi paraduma pēc, un, pilnīgi aizmirsis par savu karūsu, jau lūkojās apkārt, ko vēl citu nočiept; viņam nebija padomā laist garām pat salauztu riteni, — tad filozofs Choma ielaida roku viņa kabatā kā pats savā personīgajā un izvilka karūsu. Vecene izvietoja bursakus: retoriķi nolika būdā, dievvārdnieku ieslēdza tukšā klētī, filozofam ierādīja aitu kūti, arī tukšu.
Filozofs, palicis viens, vienā minūtē apēda karūsu, apskatīja pītās kūts sienas, iespēra ar kāju purnā ziņkārīgajai cūkai, kas spraucās no otras kūts, un apgriezās uz labajiem sāniem, lai aizmigtu nāves miegā. Pēkšņi zemās durtiņas atvērās, un vecene, saliekusies, ienāca kūtī.