Lavaljēra piecēlās.
— Un tagad, — viņa drosmīgi teica, — kad es esmu attaisnota vismaz jūsu acīs, ļaujiet man doties uz klosteri. Tur es visu mūžu lūgšu Dievu par manu karali un miršu, pateikdamās Dievam, kurš man dāvāja vienu laimes dienu.
— Nē, nē, — karalis protestēja, — jūs dzīvosiet šeit, pielūgdama Dievu un mīlēdama Ludviķi, kurš jūsu dzīvē ienesīs svētlaimi, kurš jūs mīl un apzvēr to!
— O, valdniek!
Lai izgaisinātu Lavaljēras šaubas, karalis viņu tik dedzīgi noskūpstīja, ka de Sentenjans uzskatīja par labāku paslēpties aiz aizkariem.
Skūpsti, kurus viņai pietrūka spēka noraidīt, neprātīgi iekvēlināja meiteni.
— Ak, valdniek! — viņa pēkšņi iesaucās.— Nelieciet man nožēlot manu atklātību, jo tas pierādītu, ka jūsu majestāte vēl joprojām mani nicina.
— Jaunkundz, — karalis sacīja, godbijīgi atkāpdamies, — visā pasaulē es nevienu tā nemīlu un necienu kā jūs. Es jums zvēru, ka kopš šī brīža neviens galmā nebaudīs tādu cieņu kā jūs. Lūdzu piedodiet manu nesavaldību, to radīja tikai pārlieku lielā mīlestība; es to pierādīšu un izturēšos pret jums ar tik lielu cieņu, kādu vien jūs vēlēsieties.
Viņš palocījās Luīzei un saņēma viņas roku:
— Jaunkundz, vai atļausiet noskūpstīt jūsu roku?