Viņš palīdzēja Ludviķim apsēdināt meiteni krēslā un mēģināja palīdzēt, uzšļakstīdams viņai ungāru karalienes ūdeni. Pie tam viņš nemitīgi atkārtoja:
— Kundze! Uzklausiet, kundze! Viss ir beidzies! Karalis jums tic, karalis jums piedod. Atjēdzieties taču! Viņa majestāte ir jūtīgs, arī viņam ir sirds. Velns parāvis! Kundze, ņemiet vērā, karalis ir ārkārtīgi bāls!
Lavaljēra joprojām bija bez samaņas.
— Kundze, kundze! — de Sentenjans runāja tālāk. — Es jūs lūdzu, atjēdzieties taču, lūdzu, ir laiks! Padomājiet: ja karalim kļūs slikti, man vajadzēs ataicināt ārstu. Ak Dievs, kāda nelaime! Dārgā, atjēdzieties taču! Lūdzu, papūlieties. Ātrāk, ātrāk!
Būtu grūti runāt vēl daiļrunīgāk un pārliecinošāk nekā Sentenjans; tomēr Lavaljērai lika atgūt samaņu daudz spēcīgāks līdzeklis nekā daiļrunība.
Karalis nometās viņas priekšā uz ceļiem un pārklāja viņas rokas dedzīgiem skūpstiem. Meitene beidzot atguvās un atvēra gurdenās acis, kurās dzīvības dzirkstelīte tik tikko kvēloja. Luīze čukstēja:
— O, valdniek, vai tas nozīmē, ka jūsu majestāte man piedod?
Karalis neatbildēja… Viņš bija pārāk satraukts.
De Sentenjans uzskatīja, ka padotā pienākums liek viņam atkal paiet malā.
Viņš pamanīja, ka viņa majestātes acis iekvēlojas.