Tad Ludviķis godbijīgi piespieda lūpas meitenes viegli drebošajai rokai.
— Kopš šī brīža jūs esat manā aizgādnībā, — Ludviķis piebilda, iz- sliedamies un pārlaizdams Lavaljērai glāstošu skatienu. — Nekad nevienam nestāstiet, cik ļauns es biju pret jums, un piedodiet arī citiem viņu pāridarījumus. Tagad jūs būsiet tik augstu pāri viņiem, ka tie neizraisīs jums bailes, bet gan drīzāk nožēlu.
Godbijīgi palocījies tā, it kā atstātu svētnīcu, karalis pasauca de Sen- tenjanu.
— Grāf, — viņš ieteicās, — es ceru, ka jaunkundze piekritīs dāvāt jums kaut mazliet labvēlības tās draudzības vietā, ko es uz mūžiem atdodu viņai.
De Sentenjans nometās uz viena ceļgala Luīzes priekšā.
— Es būšu laimīgs, ja jaunkundze mani pagodinās! — viņš klusi teica.
— Es atsūtīšu pie jums draudzeni, — karalis sacīja. — Palieciet sveika, jaunkundz, vai labāk — uz redzēšanos!
Karalis priecīgs aizgāja, aizvezdams sev līdz Sentenjanu.
Tādu atrisinājumu princese nebija paredzējusi. Ne najāda, ne driāda viņai to nepateica.
II
Jaunais jezuītu ordeņa ģenerālis
Kamēr Lavaljēra un karalis pirmoreiz atzinās mīlestībā viens otram, pārdzīvojot gan pagātnes ciešanas, gan tagadnes laimi, gan nākotnes cerības, Fukē atgriezās mājās, tas ir, apartamentos, kuri viņam bija ierādīti pilī, un pārsprieda ar Aramisu to, par ko karalis pašlaik nelikās zinis.