— Pastāstiet man, d'Erblē kungs, — Fukē iesāka, apsēdinādams savu viesi krēslā un pats apsēzdamies blakus, — kā klājas Belilā, ja jums ir kādas ziņas no turienes?
— Superintendanta kungs, — Aramiss atbildēja, — tur viss iet pēc mūsu plāna, visi izdevumi ir apmaksāti, un neviens no mūsu nodomiem nav atklāts.
— Bet garnizons, ko karalis gatavojās tur novietot?
— Šorīt es uzzināju, ka tas ieradies jau pirms divām nedēļām.
— Un kā to uzņēma?
— Brīnišķīgi.
— Kas notika ar iepriekšējo garnizonu?
— To izsēdināja Sarvo un no turienes tūlīt pat aizsūtīja uz Kemperu.
— Bet jaunais garnizons?
— Tas jau ir mūsu.
— Vai jūs esat pārliecināts par to, bīskap?
— Jā. Tūlīt pat es jums pateikšu, kā tas notika.
— Belila taču ir pati sliktākā no visām garnizonu apmešanās nometnēm?
— Zinu un tāpēc rīkojos saskaņā ar to: saspiestība, nošķirtība no ārpasaules, nav sieviešu, nav spēļu namu. Skumji noskatīties, — Aramiss piebilda ar tikai viņam raksturīgo smaidu, — cik ļoti mūsdienu jaunatne alkst pēc izpriecām, un tātad viņi prot novērtēt to, kas viņiem sagādā iespēju izklaidēties.
— Un ja viņi izklaidēsies Belilā?
— Ja viņi izklaidēsies, pateicoties karalim, tad atdos savas sirdis viņam, turpretim, ja viņi garlaikosies, pateicoties karalim, bet Fukē kungs sagādās viņiem izklaidēšanos, tad viņi iemīlēs Fukē kungu.