— Vai jūs brīdinājāt manu intendantu, lai tūlīt pēc viņu ierašanās…
— Nē: mēs ļāvām viņiem kādu nedēļu pagarlaikoties, un pēc nedēļas viņi sāka ņurdēt, ka iepriekšējiem virsniekiem bijis daudz vairāk izpriecu nekā viņiem. Tad mēs pateicām, ka viņu priekšteči prata nodibināt draudzību ar Fukē kungu, un Fukē kungs parūpējās, lai viņa draugi negarlaikotos viņa muižā. Virsnieki sāka domāt. Intendants vēl piebilda, ka viņš gan neesot saņēmis Fukē kunga rīkojumu, bet pietiekoši labi pazīstot savu kungu un esot pārliecināts, ka viņu interesē, kā jūtas ikviens virsnieks karaļa dienestā. Kaut gan jaunatnācējus viņš nepazīstot, tomēr esot gatavs viņu labā darīt to pašu, ko pārējiem.
— Lieliski! Ceru, ka solījumus arī izpildīja? Jūs zināt, ka es neciešu, ja manā vārdā dod tukšus solījumus.
— Pēc šīs sarunas virsnieku rīcībā nodeva divus kuģus un zirgus; viņiem iedeva atslēgas no galvenās ēkas; tagad viņi rīko medības un vizinās kopā ar Belilas dāmām, vismaz tām, kas nebaidās no jūras slimības.
— Nu, bet kareivji?
— Jūs saprotat, ka viss ir atbilstoši solītajam: kareivji saņem labu vīnu, lielisku ēdienu un labu algu. Tātad mēs varam paļauties uz šo garnizonu.