— Labi.
— Secinājums ir tāds: ja ik pēc diviem mēnešiem garnizonu nomainīs, tad divu gadu laikā visa armija būs pabijusi Belilā. Tad mūsu pusē nebūs tikai viens pulks, bet piecdesmit tūkstoši cilvēku.
— Es, protams, zināju, — Fukē sacīja, — ka neviens no maniem draugiem nav tik augstu vērtējams un neaizstājams kā jūs, bet, — viņš smiedamies piebilda, — mēs aizmirsām mūsu draugu di Valonu: kas noticis ar viņu? Jāatzīstas, ka trijās Senmandē pavadītajās dienās es aizmirsu visu uz pasaules.
— Nu, bet es gan neaizmiršu, — Aramiss sacīja. — Portoss ir Senmandē. Viņam visādi iztop, ēdina, cik labi vien iespējams, pasniedz smalkus viņus; es viņam sagādāju caurlaidi uz mazo parku, kur ejat tikai jūs; viņš to izmanto. Viņš sācis izvingrināt muskuļus, locīdams jaunos un lauzdams vecos ozolus, gluži kā Krotonas Milons,* un, tā kā parkā nav lauvu, tad mēs droši vien atradīsim viņu dzīvu un veselu. Mūsu Portoss ir brašulis!
— Jā, bet ar laiku viņš sāks garlaikoties un izprašņāt citus.
— Viņš ne ar vienu nesatiekas.
— Bet viņš taču kaut ko gaida un uz kaut ko cer!
— Es viņam iedvesu kādu cerību, un viņš ar to dzīvo.
— Kādu?
— Cerību, ka viņu stādīs priekšā karalim.
— O! Kā?
— Kā Belilas inženieri, velns parāvis!
— Tātad patlaban būtu labāk, ja viņš atgrieztos Belilā?