— Noteikti; es domāju sūtīt viņu turp, cik ātri vien iespējams. Portoss ir iespaidīga persona; viņa vājības zina tikai d'Artanjans, Atoss un es. Portoss nevienam neuzticas un ir ļoti cienīgs; uz virsniekiem viņš atstās tādu iespaidu kā krusta karu varonis. Viņš spēj piedzirdīt visu galveno štābu, pats nemaz nenoreibdams, un izraisīs vispārēju apbrīnu un cieņu. Ja mums vēlāk vajadzēs dot kādu pavēli, Portoss būs kā šīs pavēles iemiesojums — katram būs jādara, ko viņš vēlēsies.
— Tad sūtiet viņu prom.
— To es arī gribu darīt, bet tikai pēc dažām dienām, jo man jums kaut kas jāsaka.
— Kas tad?
— Es neuzticos d'Artanjanam. Kā jūs varbūt iervērojāt, viņa nav Fonteblo, bet d'Artanjans nekad neceļo veltīgi. Tāpēc tagad, kad esmu
Krotonas Milons — grieķu atlēts, kas dzīvoja 6. gs. p. m. ē., seš- kārtējs olimpisko spēļu uzvarētājs. Reiz, kad salūza viena no kolonnām, kas balstīja griestus, atlēts turēja kolonnu, kamēr visi atstāja telpas. Kā stāsta teika, vecumdienās Milons vairs nespēja ar rokām pārplēst koka stumbru, un tas saspieda viņa rokas. Bezpalīdzīgo atlētu saplosīja lauvas.
ticis galā ar savām darīšanām, es pacentīšos uzzināt, ar ko nodarbojas d'Artanjans. — Vai jūs visu nokārtojāt?
— Jā.
— Laimīgais! Kaut es arī varētu teikt to pašu.
— Ceru, ka jums nav nekādu nepatikšanu?