—  Dārgo Malikorn, diemžēl es nespēju jums to paskaidrot; jums ti­kai jāuzticas man kā draugam, kurš vakar izdarīja jums pakalpojumu un šodien lūdz to pašu no jums.

—  Kungs, es jums pateicu, kas man bija vajadzīgs: es vienkārši ne­vēlējos gulēt zem klajām debesīm. Šādu atzīšanos var izteikt katrs godīgs cilvēks, turpretim jūs man nesakāt neko.

—  Ticiet man, dārgais Malikorn, — Sentenjans neatlaidās, — ja es drīkstētu, tad atklātu jums visu.

—  Tādā gadījumā es nevaru atļaut jums ieiet pie Montalē jaunkun­dzes.

—   Kāpēc?

—   Jūs to labi zināt. Jo jūs pārsteidzāt mani uz žoga, kad es atzinos mīlestībā Montalē jaunkundzei; jums jāpiekrīt, ka tā būtu pārliecīga laipnība, ja es, viņas pielūdzējs, pats atvērtu jums durvis uz viņas istabu.

—   Kas tad jums teica, ka es lūdzu viņas istabas atslēgu?

—   Kādu tad?

—   Šķiet, vina nedzīvo viena?

—   Nē.

—   Kopā ar de Lavaljēras jaunkundzi?

—    Jā; bet jums nevar būt nekādas darīšanas ne ar de Lavaljēras jaunkundzi, ne arī ar de Montalē jaunkundzi. Ir tikai divi cilvēki, kuriem es dodu šo atslēgu: de Braželona kungam, ja viņš man to lūgtu, un ka­ralim, ja viņš to pavēlētu.

—   Tādā gadījumā dodiet man šo atslēgu, kungs, es jums to pavē­lu, — karalis sacīja, iznākdams no tumsas un pavērdams apmetni. — De Montalē jaunkundze nokāps lejā pie jums, bet mēs uzkāpsim pie de La­valjēras jaunkundzes; mums ir vajadzīga tikai viņa.