— Karalis! — Malikorns iesaucās, nokrizdams pie karaļa kājām.
— Jā, karalis, — Ludviķis smaidīdams teica, — un viņš jums pateicas gan par jūsu pretošanos, gan kapitulāciju. Piecelieties, kungs, un izpildiet, ko mēs jums lūdzam.
— Klausos, valdniek, — Malikorns piecēlās kājās.
— Palūdziet de Montalē jaunkundzei nokāpt lejā, — karalis norīkoja, — un ne vārda par manu vizīti.
Malikorns padevīgi paklanījās un sāka kāpt augšup pa kāpnēm.
Karalis pēkšņi mainīja savu nodomu un strauji sekoja viņam. Kaut gan Malikorns jau bija uzkāpis līdz pusei, pie galma dāmu istabas viņi abi nonāca reizē.
Caur pusatvērtajām durvīm Ludviķis redzēja krēslā sēdošo Lavaljēru un otrā istabas kaktā Montalē, kas pie spoguļa ķemmējās un sāka sarunāties ar Malikornu.
Karalis strauji atgrūda durvis un iegāja.
Montalē iekliedzās, ieraudzījusi karali, un aizbēga.
To redzēdama, Lavaljēra arī izslējās, it kā viņas ķermenim būtu izlaista cauri strāva, bet tūlīt pat atkal atkrita krēslā.
Karalis lēni piegāja pie viņas.
— Jaunkundz, jūs vēlējāties audienci, — viņš vēsi uzrunāja meiteni, — un es esmu gatavs jūs uzklausīt. Runājiet.
Palikdams uzticīgs savai kurlā, aklā un mēmē lomai, de Sentenjans piemetās stūrītī pie durvīm uz ķebļa, kas tur bija nolikts it kā tieši viņam. Paslēpies aiz durvju aizkara, viņš sēdēja kā labs sargsuns, kas apsargā savu saimnieku, bet netraucē viņu.