—   Manam karalim, vai, pareizāk sakot, jūsu karalim būs viss, kas nepieciešams, varat man ticēt.

—  Sargieties, d'Erblē kungs, sargieties, jūs man iedvešat bailes, man reibst galva.

Aramiss pasmaidīja.

—  Un tādi sīkumi iedveš jums šausmas.

—   Vēlreiz saku, ka jūs mani biedējat.

Aramiss atkal pasmaidīja.

—  Jūs smejaties? — Fukē jautāja.

—  Pienāks laiks, kad jūs arī smiesieties. Pagaidām man jāsmejas vie­nam.

—   Paskaidrojiet sīkāk.

—  Kad būs īstais brīdis, es jums visu paskaidrošu, varat būt mierīgs. Jūs neesat apustulis Pēteris, tāpat kā es neesmu Kristus, un tomēr es jums teikšu: „Kāpēc tu šaubījies, mazticīgais?"

—  Ak Dievs, es šaubos… es šaubos, jo nesaskatu nekādu iespēju.

—   Tad jūs esat vienkārši akls, un es runāšu ar jums nevis kā ar apustuli Pēteri, bet kā ar apustuli Paulu: „Nāks diena, kad tavas acis atdarīsies".

—  O, man tā gribētos tam ticēt! — Fukē noteica.

—  Jūs neticat? Bet es taču jau reizes desmit esmu jūs pārvedis bez­dibenim, kurā jūs viens pats būtu noteikti iekritis; no ģenerālprokurora jūs kļuvāt par intendantu, no intendanta par pirmo ministru, no pirmā ministra par pils mēru. Nē, nē, — Aramiss piebilda, smaidīdams savu nemainīgo smaidu, — protams, jūs nevarat nekā saskatīt un tātad nevarat ticēt. — To pateicis, Aramiss piecēlās, lai ietu prom.

—   Vēl tikai vienu vārdu, — Fukē lūdza. — Jūs vēl nekad neesat ar mani tā runājis, izrādījis tādu pašpārliecinātību, vai, pareizāk sakot, pār­drošību.