—   Lai runātu skaļā balsī, jābūt brīvībai to darīt.

—   Vai jums tāda ir?

—   Jā.

—   No kura laika?

—   Kopš vakardienas.

—   Piesargieties, d'Erblē kungs, jūs esat pārāk pašpārliecināts!

—   Kā lai nejūtos pašpārliecināts, ja manās rokās ir tāda vara?

—   Vai jums ir vara?

—   Es jau piedāvāju jums desmit miljonus un daru to vēlreiz.

Uztraukumā Fukē arī pielēca kājās.

—    Neko nesaprotu! Jūs teicāt, ka gribat gāzt karaļus un celt tronī citus. Droši vien es zaudēju prātu vai arī pārklausījos.

—   Man ir visas tiesības runāt par troņu gāšanu un jaunu karali, jo es stāvu augstāk par karaļiem un troņiem… šajā pasaulē.

—   Tad jau jūs esat visvarens? — Fukē iesaucās.

—    Es to jums jau teicu un atkārtoju vēlreiz, — Aramiss drebošā balsī atkārtoja; viņam mirdzēja acis.

Fukē bezspēcīgi atslīga krēslā un iespieda galvu rokās.

Kādu brīdi Aramiss viņu vēroja, kā eņģelis skatītos uz vienkāršu mir­stīgo, kura likteni viņš izlemj.

—   Palieciet sveiks, — viņš beidzot noteica. — Guliet mierīgi un aiz­sūtiet vēstuli de Lavaljērai. Redzēsimies rīt, vai ne?

—   Labi, rīt, — Fukē nopurināja galvu kā cilvēks, kas pamazām at­gūst saprašanu, — bet kur mēs redzēsimies?