Nākamās dienas rīts bija apmācies un drūms; tā kā todien bija pare­dzēta karaļa pastaiga, tad pamodies katrs vispirms pievērsa acis debe­sīm.

Virs kokiem karājās blīvs, nomācošs mākonis, un saule, ko tikko va­rēja samanīt caur šo biezo plīvuru, nespēja to izkliedēt.

Rasas nebija. Zālāji bija izkaltuši, un ziedi alka pēc mitruma. Pat putni dziedāja atturīgāk nekā parasti nekustīgajā, it kā sastingušajā la­potnē. Šķita, ka daba aizturējusi elpu, jo nedzirdēja ne čaboņu, ne citus trokšņus, kā saulei spīdot. Valdīja nāves klusums.

Pamodies un paskatījies pa logu, karalis jutās pārsteigts par drūmo dienu.

Tomēr visi rīkojumi jau bija doti, viss sagatavots, un, galvenais, Lud­viķis ļoti cerēja, ka pastaiga būs veiksmīga; tāpēc viņš nesvārstīdamies nolēma, ka laikam nav nekādas nozīmes un, ja jau pastaiga ir paredzēta, tad tai arī jānotiek.

Starp citu, Dieva svētītās zemes valstībās mēdz būt stundas, kad ze­mes valdnieka griba it kā ietekmē Dieva gribu. Augustam* bija Vergīlijs, kurš teica: Nocte pluit tota rcdeunt spcctacula mane.**

Ludviķim XIV bija Bualo, kurš gan teica pavisam ko citu, un Dievs, kas izturējās pret viņu gandrīz tikpat žēlīgi kā Jupiters pret Augustu.