Kaut gan tikai ar vienu noteikumu — ja viņa neliks sevi pārāk ilgi gaidīt.
Lūk, par ko Ludviķis domāja mesas laikā un kas viņam dievkalpojumā lika aizmirst lietas, ko viņam vajadzēja pārdomāt kā kristiešu karalim un baznīcas augstu stāvošajam dēlam.
Dievs tomēr ir žēlsirdīgs pret jaunatnes maldiem, kā arī visu, kas attiecas uz mīlestību, pat grēcīgu mīlestību, un ņem to savā aizgādnībā, % tādēļ, iznācis no mesas un pacēlis acis pret debesīm, starp saplosītajiem mākoņiem Ludviķis pamanīja gaiši zila pārklāja maliņu, kas bija paklāta zem Kunga kājām.
Viņš atgriezās pilī. Tā kā pastaiga bija nolikta uz pusdienlaiku, bet pulkstenis rādīja tikai desmit, viņš cītīgi ķērās pie darba kopā ar Kolbēru un Lionu.
Strādādams Ludviķis visu laiku staigāja no galda līdz logam, pa kuru varēja redzēt princeses paviljonu; tāpēc viņš pamanīja pagalmā Fukē kungu, kuru galminieki godbijīgi sveicināja, uzzinājuši par vakardienas audienci. Izskatīdamies laipns un laimīgs, Fukē savukārt devās sasveicināties ar karali.
Ieraudzījis Fukē, karalis instinktīvi pagriezās pret Kolbēru.
Kolbērs pasmaidīja, it kā viņš arī būtu laipnības un līksmes pārpilns. Patīkamā noskaņa viņu pārņēma pēc tam, kad kāds no sekretāriem bija pasniedzis viņam maku, ko Kolbērs neatvēris paslēpa dziļi bikšu kabatā.