Tā kā Kolbēra priekos vienmēr vīdēja kaut kas ļaunpratīgs, tad no abiem smaidiem Ludviķis izvēlējās Fukē smaidu.
Viņš pamāja, lai superintendants ienāk; tad, vērsdamies pie Liona un Kolbēra, sacīja:
— Pabeidziet darbu un nolieciet uz mana rakstāmgalda, es izlasīšu papīrus ar svaigu galvu.
Karalis aizgāja.
Paklausīdams Ludviķa XIV mājienam, Fukē ātri kāpa augšup pa kāpnēm. Turpretim Aramiss, kurš pavadīja Fukē, iejuka galminieku pūlī, un karalis viņu pat nepamanīja.
Kāpņu augšgalā karalis sastapās ar Fukē.
— Valdniek, — redzēdams Ludviķa laipno smaidu, Fukē sacīja, — nu jau vairākas dienas jūsu majestāte apber mani ar laipnībām. Francijā tagad valda nevis jauns karalis, bet pats līksmības, laimes un mīlestības dievs.
Karalis nosarka. Tas bija ļoti glaimojošs kompliments, taču pārāk
tiešs.
Karalis ieveda Fukē mazajā salonā, kas atdalīja viņa darbistabu no guļamistabas.
— Vai zināt, kāpēc es jūs pasaucu? — karalis vaicāja, apsēzdamies uz palodzes, lai varētu paturēt acīs puķu dārzu, kurp veda princeses paviljona otras durvis.
— Nē, valdniek… bet es esmu pārliecināts, ka tas ir kaut kas patīkams, spriežot pēc jūsu majestātes vēlīgā smaida.
— Jums tā šķiet?
— Nē, valdniek, es to redzu.