—   Tādā gadījumā jūs maldāties.

—   Maldos, valdniek?

—   Jā, es jūs šurp aicināju, lai, gluži otrādi, izteiktu jums pārme­tumus.

—   Man?

—  Jums, un pie tam ļoti nopietnus.

—  Jūs patiešām mani biedējat, jūsu majestāte… Bet es esmu gatavs uzklausīt, jo esmu pārliecināts par jūsu majestātes taisnīgumu un lab­sirdību.

—   Fukē kungs, runā, ka jūs Vo rīkojat lielus svētkus?

Fukē pasmaidīja kā slimnieks, kurš sajūt atgriežamies sen pārgājuša drudža pirmos simptomus.

—   Un jūs mani neielūdzat? — karalis turpināja.

—  Valdniek, — Fukē atteica, — es nemaz nedomāju par šiem svēt­kiem, un tikai vakar vakarā viens no maniem draugiem (šos vārdus Fukē uzsvēra) man par tiem atgādināja.

—  Bet es jūs vakar vakarā satiku, un jūs man par tiem neteicāt ne vārda, Fukē kungs.

—   Valdniek, vai gan es uzdrošinājos cerēt, ka jūsu majestāte no­laidīsies no saviem karaliskajiem augstumiem un pagodinās ar savu ie­rašanos manu mītni?

—   Piedodiet, Fukē kungs, jūs man pat neieminējāties par saviem svētkiem.

—   Es atkārtoju, ka neko neteicu par šiem svētkiem karalim tāpēc, ka, pirmkārt, vēl nekas nebija izlemts, un, otrkārt, es baidījos no at­teikuma.

—  Kas jums lika baidīties no atteikuma, Fukē kungs? Piesargieties, es esmu nolēmis visu izdibināt līdz galam.

—   Dedzīga vēlēšanās, lai karalis atsauktos uz manu laipno ielūgu­mu.