— Labi, Fukē kungs, es redzu, ka mums būs ļoti viegli vienoties. Jums ir dedzīga velēšanās uzaicināt mani uz saviem svētkiem, bet es tikpat dedzīgi vēlos tajos piedalīties; uzaiciniet, un es pieņemšu jūsu ielūgumu.
— Kā! Vai jūsu majestātei labpatīk to pieņemt? — superintendants nomurmināja.
— Iznāk gandrīz vai tā, ka es ne tikai pieņemu ielūgumu, bet drīzāk pats uzplijos, — karalis smiedamies noteica.
— Jūsu majestāte parāda man vislielāko godu! — Fukē iesaucās. — Man jāatkārto de Lavjevila vārdi, ko viņš teica jūsu vectēvam, Indriķim IV: „Kungs, es neesmu cienīgs!:*"
— Bet es jums, Fukē kungs, atbildēšu, ka, ja jūs rīkosiet svētkus, es ieradīšos pie jums pat bez uzaicinājuma.
— Pateicos, jūsu majestāte, pateicos, — Fukē pacēla galvu un tencināja par labvēlību, kura, pēc viņa domām, izputinās viņu.
— Bet kurš gan to izpauda jūsu majestātei?
— Baumas, Fukē kungs. Par jums un jūsu māju stāsta tīros brīnumus. Vai jūs kļūsiet iedomīgs, Fukē kungs, ja uzzināsiet, ka karalis jūs apskauž?
— Es būšu vislaimīgākais pasaulē, valdniek, jo tajā dienā, kad karalis sāks apskaust Vo īpašnieku, tam beidzot būs karaļa cienīga dāvana.
—Tātad, Fukē kungs, sarīkojiet svētkus un plašāk atveriet sava nama durvis.
— Es lūdzu jūsu majestāti noteikt dienu, — Fukē atbildēja.
— Tieši pēc mēneša.