— Vai jūsu majestātei nelabpatiktu izteikt vēl kādu vēlmi?
— Nē, superintendanta kungs. Es tikai vēlos biežāk jūs redzēt savā tuvumā.
— Valdniek, jūtos ļoti pagodināts piedalīties jūsu majestātes pastaigā-
— Lieliski. Es aizeju, Fukē kungs; lūk, kur jau pulcējas dāmas.
To teikdams, karalis mīlētāja dedzībā pameta palodzi un izsteidzās pēc spieķa un cimdiem, ko viņam pasniedza kambarsulainis.
Ārā skanēja zirgu mīņāšanās un pa smilšaino pagalmu braucošo ratu troksnis.
Par šo gadījumu Talmans de Reo vēsta savu „Stāstiņu" pirmajā grāmatiņā, novelē, kas veltīta Indriķim IV. Kad Lavjevils no Indriķa IV saņēma ordeņa lentu, viņš pēc etiķetes prasībām sacīja, ka nav tāda goda cienīgs. „Zinu, zinu, bet mans radinieks man to lūdza", — karalis atbildēja. Radinieku sauca Mantuānas hreogs, un Lavjevils, vienkāršs muižnieks, kalpoja pie viņa.
Karalis izgāja ārā. Kad viņš parādījās uz sliekšņa, visi sastinga. Karalis devās pie jaunās karalienes. Karaliene māte nevēlējās izbraukt, jo jutās nevesela.
Marija Terēze kopā ar princesi iesēdās karietē un jautāja karalim, kurp viņš vēlētos braukt.
Tieši tobrīd karalis ieraudzīja Lavaljēru, kura pēc vakardienas notikumiem izskatījās bāla un nogurusi; viņa sēdās ratos kopā ar trim draudzenēm. Ludviķis izklaidīgi atteica karalienei, ka viņam vienalga, kurp braukt, un viņš jutīsies labi visur, kur vien būs karaliene.