Tad karaliene lika kučierim braukt Apremonas virzienā.

Ziņneši aizjāja pa priekšu.

Karalis uzkāpa zirgā. Dažas minūtes viņš, pieturēdamies pie durvīm, jāja blakus karietei, kurā sēdēja karaliene un princese.

Debesjs noskaidrojās, tomēr gaiss bija dūmakains kā netīrs muslīns; saules staros virpuļoja mirdzoši puteklīši.

Valdīja smacīgs karstums.

Tā kā karalis acīmredzot nepievērsa uzmanību laika apstākļiem, tad tas neuztrauca arī pārējos, un pēc karalienes rīkojuma ekipāža sāka vir­zīties uz Apremonu.

Galminieku pūlis jautri čaloja; varēja redzēt, ka katrs vēlējās aizmirst dzēlīgās runas, kuras skanējušas vakar.

Sevišķi apburoša bija princese.

Viņa redzēja blakus karali un nešaubījās, ka ne jau karalienes dēļ viņš jāj līdzās karietei, tātad viņas bruņinieks ir atgriezies pie viņas.

Taču pēc kāda ceturtdaļljē karalis laipni pasmaidīja, paklanījās, pie­vilka pavadu zirgam un palaida garām karalienes karieti, tad vecāko gal­ma dāmu karieti un pēc tam arī pārējās, kaut gan tās, redzēdamas, ka karalis apstājies, arī gribēja darīt to pašu.

Karalis pamāja, lai visi turpina ceļu.

Kad viņu panāca kariete, kurā sēdēja Lavaljēra, karalis piejāja pie

tās.

Ludviķis palocījās dāmām un grasījās jāt blakus, kā bija to darījis ar princeses karieti, bet pēkšņi visi apstājās.