Lavaljēra, kas bija pārbijusies, ieraudzīdama sadusmoto karali, tagad piecēlās vēlreiz un lūdzoši paskatījās uz Ludviķi.
— Valdniek, — viņa nomurmināja, — piedodiet man.
— Ko lai es jums piedodu, jaunkundz? — Ludviķis XIV noprasīja.
— Valdniek, es esmu vainīga. Pat vēl vairāk — es izdarīju smagu noziegumu.
— Jūs?
— Valdniek, es aizvainoju jūsu majestāti.
— Nemaz, — Ludviķis XIV to noliedza.
— Valdniek, es jūs lūdzu, nerunājiet tik bargi ar mani. Es jūtu, ka esmu jūs aizvainojusi. Tomēr vēlos paskaidrot, ka es to nedarīju tīšam.
— Kā tad jūs, jaunkundz, mani esat aizvainojusi? — karalis atteica. — Es neko nesaprotu. Vai ar savu pavisam naivo jaunas meitenes jociņu? Jūs pazobojāties par lētticīgu jaunekli; tas ir dabiski; jebkura sieviete jūsu vietā būtu darījusi to pašu.
— O, jūsu majestāte nogalina mani ar šiem vārdiem.
— Kā tad tā?
— Ja es būtu izdomājusi šo joku, tas nebūtu tik nevainīgs.
— Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt man sacīt, kad lūdzāt audienci?
Karalis sakustējās, it kā gatavodamies aiziet.
Tad Lavaljēra aprautā balsī, kas ik pa brīdim pārtrūka, iesaucās:
— Vai jūsu majestāte dzirdēja visu?
— Ko visu?