Acīmredzot karaliene bija uztraukusies par karaļa prombūtni un pavēlējusi viņu pagaidīt.
Karalis lika pavaicāt, kāpēc viņa to darījusi.
— Es vēlos paieties kājām, — skanēja atbilde.
Karaliene laikam cerēja, ka karalis gan var jāt blakus galma dāmu karietei, bet neuzdrošināsies kopā ar viņam iet kājām.
Visapkārt pletās mežs.
Bija paredzama brīnišķīga pastaiga, kā radīta sapņotājiem un mīlētājiem.
Procesija bija apstājusies vietā, no kuras uz dažādām pusēm aizvijās trīs alejas — garas, ēnainas un līkumotas. Cauri lapu mežģīnēm vīdēja zilās debesis.
Aleju dziļumā brīdi pa brīdim varēja pamanīt savvaļas kazas, kas pārbīlī, galvu saslējušas, uz mirkli sastinga ceļa vidū un pēc tam aizbrāzās kā bultas, ar vienu lēcienu pazuzdamas meža biezoknī; dažbrīd filozofs zaķis saslējās uz pakaļkājām, ar priekšējām paberzēdams purniņu, lai paostītu gaisu un uzzinātu, vai kāds līkkājains suns neseko šiem cilvēkiem, kuri bija iztraucējuši viņa pārdomas, pusdienas un mīlestības lietas. Bija jānoskaidro arī, vai kādam plecā nav bise.
Pēc karalienes arī pārējā sabiedrība izkāpa no karietēm.
Marija Terēze atbalstījās pret galma dāmas roku un pašķielēja uz karali, kurš laikam nepamanīja sev pievērsto uzmanību. Karaliene iegāja mežā pa pirmo tuvāk pagadījušos taciņu.