Viņas majestātei pa priekšu soļoja divi pavadoņi, kas ar nūjām pacēla zarus un pašķīra krūmus, kuri aizšķērsoja ceļu.

Izkāpusi no karietes, princese ieraudzīja savā priekšā de Giša kungu, kurš palocījās un piedāvāja viņai savus pakalpojumus.

Sajūsmināts par vakardienas peldi, princis bija pavēstījis, ka dosies uz upi un, atlaidis de Gišu, palika pilī kopā ar ševaljē de Lorēnu un Malikornu.

Viņš nejuta ne mazāko greizsirdību.

Tāpēc viņu veltīgi meklēja izbraucienā; starp citu, princis reti pie­dalījās kopīgajās izpriecās, tādēļ viņa prombūtne visus drīzāk iepriecināja nekā apbēdināja.

Sekojot karalienes un princeses piemēram, katrs rīkojās pēc savas patikas.

Kā jau teicām, karalis atradās blakus Lavaljērai. Kad atvērās karietes durtiņas, viņš nolēca no zirga un pasniedza viņai roku.

Montalē un Tonē-Šaranta tūdaļ pagāja sāņus, pirmā — savtīgu ap­svērumu dēļ, otra — aiz kautrības.

Pēdējā pusstundā arī laiks šķita pieņēmis noteiktu lēmumu: dūma­kainais gaiss rietumos pamazām sabiezēja un, it kā gaisa plūsmas nests, sāka lēni un smagi tuvoties.

Gaisā jautās negaiss; bet karalis to neievēroja, tāpēc neuzdrošinājās ievērot arī neviens cits.