— Visu, ko es teicu zem karaļu ozola?
— Jaunkundz, es nepalaidu garām nevienu vārdu.
— Un vai, dzirdēdams mani, jūsu majestāte varēja iedomāties, ka es ļaunprātīgi izmantoju jūsu lētticību?
— Jā gan, lētticību, to jūs pareizi pateicāt.
— Vai tad jūsu majestāte nezina, ka nabaga meitenēm reizēm jāpakļaujas svešai gribai?
— Piedodiet, bet es nespēju saprast, kā tā griba, kura acīmredzot zem karaļu ozola tika brīvi izpausta, varēja nonākt tik lielā atkarībā no svešas gribas.
— O, bet draudi, valdniek!
— Draudi?… Jums kāds draudēja? Kas gan uzdrošinājās jums draudēt?
— Tie, kam ir tādas tiesības, valdniek.
— Es neuzskatu, ka manā valstī kādam būtu tiesības draudēt.
— Piedodiet man, valdniek, bet pat starp jūsu tuvākajiem cilvēkiem ir pietiekoši augstu stāvošas personas, kam nesagādā nekādas grūtības pazudināt meiteni, kurai jau tāpat nav nekādas nākotnes, kurai nav bagātības un nekā cita kā vienīgi viņas godīgais vārds.
— Kā tad šīs personas var viņu pazudināt?
— Sabojāt viņas reputāciju, ar kaunu padzenot.
— Jaunkundz, — karalis, dziļi sarūgtināts, teica, — man nepatīk cilvēki, kuri taisnodamies uzveļ visu vainu citiem.
— Valdniek!
— Atzīstos, ka man ir smagi noskatīties, kā jūs te aužat veselu apvainojumu un pārmetumu tīklu, tā vietā, lai bez jebkādas izlikšanās paskaidrotu notikušo.