—  Tātad manu teikto jūs neņemat vērā?… — Luīze iesaucās.

Karalis klusēja.

—   Atbildiet taču! — Lavaljēra dedzīgi lūdza.

—    Man ir sāpīgi to atzīt, — karalis vēsi noteica, viegli palocīda­mies.

Meitene sasita plaukstas.

—  Tas nozīmē, ka jūs man neticat? — viņa vaicāja.

Karalis neko neatbildēja.

—  Tātad jūs uzskatāt, ka es… es izgudroju šo smieklīgo un negodīgo sazvērestību, lai tik muļķīgi pasmietos par jūsu majestāti?

—   Ak Dievs, tas nemaz nav smieklīgi un negodīgi, — karalis pro­testēja. — Tā pat nav sazvērestība, bet tikai diezgan jautrs joks un nekas vairāk.

—   O! — Lavaljēra izmisumā čukstēja. — Karalis man netic! Karalis nevēlas man ticēt!

—   Jā, nevēlos.

—   Ak Dievs!

—    Paklausieties, kas tad var būt dabiskāk? Karalis man seko, no­klausās visu, ko es saku, novēro; varbūt viņš tikai grib izjokot mani; nu ko, mēs savukārt izjokosim viņu. Tā kā karalim ir sirds, tad ievainosim to.

Lavaljēra aizsedz seju ar rokām, pūlēdamās apslāpēt raudas.

Karalis nežēlīgi turpināja, izgāzdams pār nabaga upuri visu, ko bija izcietis:

—    Izdomāsim pasaciņu. Pateiksim, ka es viņu mīlu un esmu viņu izvēlējusies starp visiem citiem. Karalis ir tik naivs un pašpaļāvīgs, ka noteikti noticēs; tad mēs visu izstāstīsim par šo karaļa naivitāti un pa- smiesimies par viņu.

—   O, — Lavaljēra iesaucās, — tā domāt… tas taču ir vienkārši šaus­mīgi!