— Tas vēl nav viss, — karalis turpināja. — Ja iedomīgais karalis noticēs šai pasakai un citu klātbūtnē izpaudīs kaut ko līdzīgu priekam, tad mēs varēsim viņu pazemot visa galma priekšā; būs ļoti patīkami to izstāstīt manam iemīļotajam: karalis, ko piemuļķojusi viltīga meitene — tas tik būs pūrs nākamajam vīram!
— Valdniek, — Lavaljēra, galīgi izmisusi, iekliedzās, — nerunājiet vairs tā, es jūs ļoti lūdzu! Vai tad jūs neredzat, ka vienkārši nogalināt mani!
— Smalks joks, — karalis klusi noteica, jau sākdams atmaigt.
Pēkšņi Lavaljēra nokrita uz ceļiem, sāpīgi atsizdamās pret parketa
dēļiem.
— Valdniek, — viņa izdvesa, rokas lauzīdama, — es labāk izvēlos kaunu, nekā nodevību!
— Ko jūs darāt, — karalis noprasīja, bet nepakustināja ne pirkstu, lai meiteni pieceltu.
— Valdniek, ja es jums upurēšu savu godu un dzīvību, tad jūs varbūt noticēsiet, ka es esmu patiesa. Stāsts, ko jūs dzirdējāt pie princeses, ir meli, bet tas, ko es teicu zem ozola…
— Nu?
— Tikai tā ir patiesība.
— Jaunkundze! — iesaucās karalis.
— Valdniek, — dedzīgā aizrautībā Lavaljēra turpināja, — pat, ja man būtu jāmirst šajā vietā, kur es stāvu ceļos, arī tad es turpinātu apgalvot, kamēr zaudētu balsi: es sacīju, ka mīlu jūs… un es patiešām jūs mīlu!
— Jūs?