— Valdniek, es jūs mīlu kopš tās dienas kad pirmoreiz ieraudzīju, kopš mirkļa Bluā, kur es lēni nīku, kamēr jūsu starojošais un dzīvinošais skatiens man pievērsās; es jūs mīlu, valdniek! Es zinu: nabaga meitene, kas iemīlējusies karalī un atzīstas viņam, apvaino viņa majestāti. Sodiet mani par tādu pārdrošību, niciniet par manu neprātu, bet tikai nesakiet un nedomājiet, ka es zobojos par jums, ka es jūs esmu nodevusi! Manās dzīslās rit asinis, uzticīgas karalim, un es mīlu… mīlu savu karali!… Ak, es mirstu!
Bez spēka un bez elpas viņa nokrita kā aizpļauta, Vergllija vārdiem sakot, kā ziediņš, ko nopļauj izkapts.*
Pēc šiem vārdiem un dedzīgā lūguma karalis juta, ka šaubas izgaist; viņa sirds atvērās šīs mīlestības karstajai dvašai, mīlestībai, ko pauda tik varonīgi un cildeni.
Izdzirdīs kaislīgo atzīšanos, Ludviķis sajuta vājumu un aizsedza seju ar rokām.
Taču Lavaljēras karstie pirksti satvēra viņa rokas, un mīlošas meitenes rokas spiediens tās atkausēja, iedegās arī viņš un, apskāvis Lavaljēru, piecēla to kājās un piekļāva sev pie sirds.
Meitenes galva bezspēcīgi noslīga viņam uz pleca.
Pārbiedētais karalis sauca de Sentenjanu.
De Sentenjans, kas bija nekustīgi sēdējis savā kaktā, pieskrēja klāt, izlikdamies, ka slauka asaras.
Vergīlijs „Eneīdā" salīdzina jaunekli Erialu, ko ievainojis ienaidnieka šķēps un kas noslīdzis zemē, ar asa arkla lemeša norautu purpura ziediņu.