ticami, ka karaliene Marija izbēga pa šo logu! Četrdesmit astoņu pēdu augstums! Bet viņa bija divu prinču un tris princešu māte!" Nē, Luīze, lai mani soda kaut vai katru dienu, sevišķi jau tad, kad sods dod man iespēju pavadīt laiku kopā ar jums un rakstīt tik aizraujošas vēstules.
— Montalē! Montalē! Jāpilda savi pienākumi.
— Jums viegli runāt par pienākumiem, jo jums galmā ir pilnīga brīvība. Jūs tikai baudāt visus labumus un neciešat nekādas grūtības: jūs esat hercogienes galma dāma vairāk nekā es, jo to labvēlību, ko jūt pret jūsu patēvu, viņa attiecina arī uz jums. Jūs šai drūmajā namā knābājat graudiņus tāpat kā putniņi mūsu pagalmā: brīvi elpojat, baudāt ziedu smaržu un skaistumu un neko nedarāt. Un jūs man vēl sacīsiet, ka jāpilda savi pienākumi! Pasakiet man, laiskā skaistuli!, kādi jums ir pienākumi? Varbūt rakstīt skaistajam Raulam? Bet jūs jau viņam nerakstāt, tātad arī jūs mazliet atstājat novārtā savus pienākumus…
Luīze kļuva nopietna, atspieda zodu delnā un teica:
— Pārmest man laimīgu dzīvi! Jums pietiek tam dūšas… Jums ir nākotne — jūs kalpojat galmā. Kad karalis apprecēsies, viņš aicinās viņa augstību pie sevis. Jūs ieraudzīsiet greznus svētkus, redzēsiet karali… Stāsta, ka viņš ir tik labs un jauks…