— Un vēl es redzēšu Raulu, kurš ir prinča dienestā, — Montalē viltīgi piemetināja.
— Nabaga Rauls! — Luīze nopūtās.
— Sirsniņ, laiks turpināt viņam rakstīt! Sāciet nu atkal ar vārdiem „Raula kungs", ko jūs tik skaisti bijāt uzvilkusi tai lapā, kuru saplēsāt.
Viņa pasniedza draudzenei spalvu, ar smaidu cenzdamās viņu uzmundrināt.
Tā uzrakstīja mums jau zināmos vārdus.
— Un ko tālāk? — gaišmate apvaicājās.
— Tālāk rakstiet to, par ko jūs domājat. Luīze, — atteica Montalē.
— Vai jūs esat pārliecināta, ka es par kaut ko domāju?
— Jūs domājat par kādu, un tas nozīmē to pašu, tikai vēl ļaunāk.
— Jūs esat pārliecināta, Montalē?
— Ak, Luīze, Luīze, jūsu zilās acis ir tik dziļas kā jūra, ko es pagājušo gadu redzēju Buloņā. Nē, es kļūdos, jūra ir viltīga, bet jūsu acis ir tik dzidras kā zilgme virs mūsu galvām.
— Ja jau jus tik labi lasāt manās acis, tad pasakiet, ko es domāju!
— Pirmkārt, jūs nedomājat „Raula kungs", jūs domājat „mans mīļais Rauls".
— O!
— Nesarkstiet nu par niekiem! Jūs domājat: „Mans mīļais Raul, jūs lūdzat mani rakstīt jums uz Parīzi, kur jūs aiztur pienākumi prinča galmā. Droši vien jūs ļoti garlaikojaties, ja meklējat izklaidēšanos atmiņās par provinciāli… "