Kad ēdienus nesa garām sargkareivjiem, tie atdeva godu.
Montalē un viņas draudzene pa logu vēroja šo ceremoniju, kaut gan abas jau sen pie tās bija pieradušas. Starp citu, viņu ziņkārību izraisīja vienīgi vēlme pārliecināties, ka viņas liks mierā. Kad pavārēni, kareivji, pāži un kalpotāji bija pagājuši garām, viņas atkal piesēdās pie galda, un saule, kas uz mirkli bija apspīdējusi abas burvīgās sejiņas, tagad atkal raidīja savus starus tikai pār neļķēm, prīmulām un rozēm.
— Nu, — Montalē ieteicās, iekārtodamās kā iepriekš, — viņas augstība pabrokastos arī bez manis.
— Montalē, jūs taču sodīs! — gaišmate raizējās, rāmi apsēzdamās savā vietā.
— Sodīs? Tas nozīmē, ka mani nevedīs pastaigā. Es to vien vēlos! Ir nu gan izklaidēšanās — kratīties milzīgos ratos pa sliktu ceļu, pa kuru tik tikko var nobraukt vienu jūdzi divās stundās, pie tam katrā pagriezienā pa labi vai pa kreisi ķeroties pie durtiņām; tad atgriezties pie mājas, kur ir Marijas Mediči* logs, par ko hercogiene noteikti teiks: „Ne-
Marija Mediči (1573 — 1642) — Francijas karaliene, Indriķa IV sieva. Pēc Indriķa IV nāves Marija Mediči uzticēja pārvaldīt valsti savam favorītam, itālietim Končino Končini, kurš 1617. gadā tika nogalināts pēc Ludviķa XIII pavēles. Mariju Mediči izsūtīja uz Bluā, no kurienes viņa 1619. gadā izbēga pa pils logu.