Luīze pēkšņi piecēlās.
— Nekā, Montalē, — viņa smaidīdama sacīja, — es domāju pavisam ko citu. Lūk, paskatieties, ko es domāju…
Viņa apņēmīgi paņēma spalvu un ar stingru roku uzrakstīja sekojošas rindas:
„Es būtu ļoti nelaimīga, ja Jūs mani tik dedzīgi nelūgtu atcerēties Jūs. Šeit viss man atgādina mūsu draudzības pirmos gadus, kas aizskrēja tik ātri un nemanot izgaisa, bet nekad un neviens neizdzēsīs to burvību no manas sirds."
Montalē, kas vēroja spalvas straujo slīdēšanu pa papīru un tūlīt pat lasīja draudzenes uzrakstīto, sāka plaukšķināt.
— Sen jau tā vajadzēja! — viņa izsaucās. — Te ir vaļsirdība, te ir jūtas, te ir stils! Mīļā, pierādiet tiem parīziešiem, ka Bluā ir laba stila dzimtene!
— Viņš zina, ka man Bluā ir paradīze zemes virsū, — gaišmate atbildēja.
Viņa turpināja rakstit:
„Raul, Jūs apgalvojat, ka domājat par mani. Es Jums pateicos, bet nejūtos pārsteigta — es taču zinu, cik bieži mūsu sirdis pukstējušas viena otrai."
— O, — Montalē iebilda, — manu jēriņ, bīsties no vilkiem!
Luīze jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi pie pils vārtiem atskanēja zirgu pakavu klaboņa.
— Kas tad tas? — Montalē teica, dodamās pie loga. — Patiešām skaists jātnieks.
— Ak, tas ir Rauls! — Luīze iesaucās, arī tuvodamās logam. Viņa nobālēja un lielā satraukumā noslīga uz krēsla pie nepabeigtās