vēstules.
— Tas tik ir veikls mīlētājs! — Montalē teica. — Viņš ieradies pašā laikā.
— Ejiet nost no loga… Es jūs lūdzu, ejiet nost! — Luīze nočukstēja.
— Nu jā! Viņš mani nepazīst, tādēļ ļaujiet man paskatīties, kāpēc viņš te aijājis.
II
Kurjers
Montalē bija teikusi patiesību: uz jauno jātnieku bija patīkami skatīties.
Viņam varēja dot kādus divdesmit piecus gadus. Gara auguma, slaids, viņš iznesīgi valkāja tā laika skaisto karavīra mundieri. Augsti zābaki ar atlokiem cieši apkļāva kājas; no tādiem neatteiktos arī pati Montalē, ja būtu izdomājusi ietērpties vīriešu apģērbā.
Ar smalku, bet spēcīgu roku viņš apturēja zirgu pagalma vidū, tad pacēla ar spalvām rotāto cepuri, kas meta ēnu uz viņa nopietno un tai pat laikā atklāto seju.
No zirga pakavu klaboņas sargkareivji pamodās un pielēca kājās no saviem soliņiem.
Viens no viņiem piegāja pie jaunā jātnieka, kurš pieliecās un teica viņam skaidrā, skanīgā balsī, ko varēja sadzirdēt pat pa logu istabā, kur slēpās meitenes:
— Kurjers pie viņa karaliskās augstības!..
— Virsnieka kungs! — sargkareivis sauca. — Ieradies kurjers!
Taču sargkareivis zināja, ka neviens nenāks. Vienīgais virsnieks dzīvoja pils tālākajā spārnā, dzīvoklī dārza pusē.