—   Cik laimīga būs de Lavalas kundze… tas ir, es gribēju teikt, San­remī kundze, kad jūs ieraudzīs! Bet iesim! Viņa augstība brokasto. Vai viņu ir vērts traucēt? Vai jums ir svarīgas darīšanas?

—    Kā lai to pasaka… Varbūt, ka viņa augstībai nepatiks pat viena novilcināta minūte.

—    Ja jau tā, tad pārkāpsim noteikumus. Ejam, vikont! Starp citu, viņa augstība šodien ir labā garastāvoklī… Bez tam, jūs taču esat atvedis mums jaunas ziņas?

—   Ļoti svarīgas.

—   Un, droši vien, labas?

—   Vispatīkamākās.

—   Tādā gadījumā iesim ātrāk! Cik vien iespējams ātri! — lādzīgais Sanremī iesaucās, jau ejot kārtodams savu apģērbu.

Rauls sekoja viņam, nesdams cepuri rokā un mazliet mulsdams no piešu svinīgās šķindoņas, kas atbalsojās milzīgajās zālēs.

Tiklīdz viņš bija iegājis pilī, mums jau pazīstamajā logā atkal pa­rādījās meiteņu galviņas, un dedzīgā sačukstēšanās liecināja par viņu sat­raukumu. Drīz vien viņas kaut ko nolēma, jo melnmatainā galviņa pa­zuda, bet gaišmatainā palika logā, slēpdamās aiz ziediem un caur zariem uzmanīgi vērodama lieveni, kur vikonts iegāja pilī.

Pa to laiku ar tādu uzmanību apveltītais vikonts sekoja pils pārzinim. Pēc steidzīgo soļu dipoņas, vīnu un ēdienu aromāta, glāžu un šķīvju šķin­doņas viņš saprata, ka tuvojas mērķim.