Pāži, apkalpotāji un sulaiņi, kas atradās istabā blakus ēdamistabai, sagaidīja viesi ar šim novadam rakstu­rīgo laipnību, kas jau bija kļuvusi par leģendu. Daži pazina Raulu, taču gandrīz visi zināja, ka viņš ieradies no Parīzes. Varētu vēl piebilst, ka viņa ierašanās par kādu minūti aizkavēja kārtējā ēdiena pasniegšanu.

Pāžs, kas pašlaik lēja hercoga glāzē vīnu, izdzirdēja blakus istabā piešu šķindoņu un bērnišķīgā ziņkārē pagriezās uz to pusi, nemanīdams, ka vairs nelej vīnu hercoga glāzē, bet gan uz galdauta.

Hercogiene, kas nebija tiktāl iegrimusi savās domās kā viņas laulātais draugs, pamanīja pāža izklaidīgumu.

—   Kas noticis? — viņa apvaicājās.

—   Kas ir? — hercogs atkārtoja. — Kas tur notiek?

Sanremī izmantoja gadījumu un pabāza galvu pa durvīm.

—   Kāpēc mani traucē? — hercogs vaicāja, uzlikdams sev uz šķīvja milzīgu aļņa cepeša gabalu.

—    Ieradies kurjers no Parīzes. Bet viņš var pagaidīt, kamēr bro­kastis…

—    No Parīzes! — hercogs atkārtoja, izmezdams no rokas dakšiņu. — Jūs teicāt, kurjers no Parīzes? Bet no kā?

—   No prinča, — pils pārzinis steidzās pavēstīt.

Tai laikā par princi sauca princi Kondē.

—   Kurjers no prinča? — hercogs teica ar satraukumu, ko pamanīja visi klātesošie, un tas divkāršoja vispārējo ziņkārību.