Varbūt hercoga galvā pavīdēja doma, ka atgriezies laimīgais sazvērestību laiks, kad katrs durvju klaudziens viņu satrauca, katrā vēstulē bija valsts noslēpums un katrs kurjers nesa ziņas par bīstamām un samudžinātām intrigām. Iespējams, ka diženā prinča vārds vien parādījās kā spoks zem Bluā pils velvēm.
Hercogs atgrūda šķīvi.
— Vai pavēlēsiet kurjeram pagaidīt? — de Sanremī apvaicājās. Hercogienes skatiens iedvesa hercogam enerģiju, un viņš atbildēja:
— Nē, nē! Aiciniet viņu tūlīt pat! Kas viņš ir?
— Šejienes muižnieks, vikonts de Braželons.
— Ā, ļoti labi… Vediet viņu iekšā, Sanremī, vediet iekšā!
Teikdams šos vārdus savā parastajā cienīgumā, hercogs pārlaida skatienu visiem, kas atradās ēdamistabā, un tie visi — pāži un kalpotāji, nometa servjetes, nolika nažus un glāzes un nekārtīgā pūlī izgāja blakus istabā.
Kad Rauls de Braželons ienāca ēdamistabā, sekodams Sanremī, tā jau bija tukša.
Palicis viens, hercogs bija paguvis uzburt piedienīgu sejas izteiksmi.- Viņš nepagriezās, gaidīdams, kamēr pārzinis atvedīs kurjeru pie viņa. Rauls apstājās galda galā starp hercogu un hercogieni. Tad viņš zemu paklanījās viņas augstībai, izslējās un palika gaidām, lai hercogs sāktu runāt pirmais.