Hercogs, savukārt, nogaidīja, līdz aizslēgs durvis. Viņš negribēja pagriezties, lai pārliecinātos, vai tās ir aizvērtas. Tāda kustība nebūtu viņa
cienīga; tomēr viņš saspringti ieklausījās, vai slēdzene noklakšķēs, tā radot vismaz noslēpuma šķietamību.
Kad durvis bija aizslēgtas, hercogs pacēla acis uz vikontu un jautāja:
— Šķiet, ka jūs ieradāties no Parīzes?
— Tikko, jūsu augstība.
— Vai karalis ir vesels?
— Pilnīgi.
— Un karaliene?
— Viņas majestāte vēl joprojām cieš no sāpēm krūtīs. Taču pēdējo mēnesi viņai ir mazliet labāk.
— Man ziņoja, ka jūs esat ieradies pie manis no prinča. Tā, droši vien, ir kļūda!
— Nē, jūsu augstība. Princis uzdeva man nogādāt jums šo vēstuli un gaidīt atbildi.
Rauls bija nedaudz apmulsis no tik vēsas un ceremoniālas uzņem- šanas; viņa balss neapzināti kļuva klusāka, un savu sakāmo viņš pabeidza cr> gandrīz pusbalsī. Hercogs aizmirsa, ka viņš pats radījis šo noslēpumai- nību, un viņu atkal pārņēma bailes.
Viņš drūmi paņēma prinča Kondē vēstuli un atvēra tā, it kā tā būtu kāds aizdomīgs sūtījums. Lasot viņš aizgriezās, lai neviens nevarētu novērot viņa sejas izteiksmi.
Hercogiene visas šīs sava augstdzimušā laulātā drauga izdarības vēroja ar tādu pat satraukumu, kādu izjuta viņš pats.