Rauls nekustēdamies bezkaislīgi skatījās pa atvērto logu dārzā uz statujām.
— O,— pēkšņi hercogs izsaucās un starojoši pasmaidīja. — Tas tik ir patīkams pārsteigums! Tik labvēlīga vēstule no prinča! Izlasiet pati!
Galds bija tik plats, ka hercogs pats nevarēja pasniegt vēstuli hercogienei. Rauls pasteidzās to izdarīt, un tas viņam izdevās tik izveicīgi, ka hercogiene laipni pateicās viņam.
— Droši vien jūs zināt vēstules saturu? — hercogs pajautāja vikontam.
— Jā, jūsu augstība. Sākumā princis lika man nodot vēsti mutiski, bet pēc tam pārdomāja un uzrakstīja vēstuli.
— Lielisks rokraksts, — hercogiene teica, — bet es nekādi nevaru izlasīt…
— Izlasiet jūs, vikont, — hercogs noteica.
Rauls sāka lasīt.
Hercogs ar lielu uzmanību klausījās viņā. Lūk, kāds bija vēstules saturs:
„Jūsu gaišība!
Karalis dodas uz ārzemēm; Jums jau droši vien kļuvis zināms, ka drīz notiks Viņa Majestātes laulības. Karalim labpaticies uzdot man gādāt par apmešanās vietām šī ceļojuma laikā. Zinot, cik labprāt Viņa Majestāte pavadītu kādu dienu Bluā, gribētu lūgt Jums atļaut iekļaut manā maršrutā Jūsu pili. Ja nu, gadījumā, šis negaidītais lūgums sagādā neērtības Jūsu karaliskajai augstībai, tad ļoti lūdzu paziņot man par to ar vikonta de Braželona, mana kurjera, viena no maniem virsniekiem, starpniecību.