Ieraudzījis, ka abas meitenes smejas, Rauls nosarka, pavisam aizmirsis, ka Luīzes rociņa tā arī palikusi viņa rokās.
— Nu, — Montalē vaicāja, — Luīze, vai jūs man piedevāt, ka es atvedu pie jums vikontu? Un vai jūs, mans kungs,' nedusmojaties, ka sekojāt man un sastapāt Luīzi? Tagad, kad noslēgts miers, varam parunāt kā veci draugi. Luīze, iepazīstiniet mani ar vikontu!
— Vikont, — Luīze iesāka ar sev piemītošo nopietno grāciju un nevainīgo smaidu, — man ir tas gods stādīt jums priekšā Oru de Montalē, viņas karaliskajai augstībai tuvu stāvošu personu un manu draudzenr, manu mīļo draudzeni.
Rauls ceremoniāli paklanījās.
— Luīze, bet vai mani jūs savai draudzenei nestādīsiet priekšā? — viņš jautāja.
— O, viņa jau jūs pazīst! Viņa zina visu!
Naivie vārdi lika Montalē iesmieties, bet Raulam — priecīgi uzelpot. Viņš tos saprata tā: viņa zina par mūsu mīlestību.
— Tagad visas ceremonijas ir cauri, vikont, - Montalē teica. — Te ir krēsls; apsēdieties un izstāstiet mums ātrāk, kādu vēsti jūs tik steidzīgi atvedāt ?
— Tas vairs nav noslēpums, jaunkundz. Pa ceļam uz Puatjē karalis apstāsies Bluā, lai apmeklētu viņa karalisko augstību.
— Šeit būs karalis! — Montalē iesaucās plaukšķinādama. — Mēs redzēsim galmu! Vai saprotat, Luīze? Ak, Dievs! Bet kad tas būs?
— Varbūt jau šovakar, jaunkundz, bet rīt jau nu katrā ziņā.